Retu vēsturisku personību tās pašas leģenda ir tik pilnībā aprijusi. Vlads III, 15. gadsimta Valahijas kņazs, kura vārdu Brams Stokers aizņēmās savam nemirstīgajam ļaundarim, dokumentētajā realitātē bija valdnieks ar ievērojamu politisko viltību, brutālu militāro pragmatismu un patiesu vēsturisku nozīmi. Patiess stāsts par Drakulu izkliedē gadsimtiem ilgos gotiskos izdomājumus, lai izpētītu, ko par šo pretrunīgi vērtēto valdnieku patiesībā stāsta saglabājušies avoti.
Vlads III un viduslaiku varas krustuguns
1450. gados Valahija nebija nekāda nomaļā nomale. Iespiesta starp ekspansīvo Osmaņu impēriju un Ungārijas Karalisti, kuras sastāvā ietilpa arī Transilvānija, tā bija valsts, kas pastāvīgi atradās uz aneksijas sliekšņa. Vlads III, kurš valdīja trīs atsevišķos periodos no 1448. līdz 1476. gadam, izprata izdzīvošanu kā būtībā vardarbīgu nodarbošanos. Viņa iesauka “Drakula” nozīmē „Drakula dēls”. Tā cēlusies nevis no kāda pārdabiska drauda, bet gan no Pūķa ordeņa — bruņinieku biedrības, kurā viņa tēvu Vladu II uzņēma Ungārijas karalis un vēlākais Svētās Romas imperators Sigismunds.
Princis, kuru veidojusi gūsta dzīve
Vlada agrīnā dzīve ietekmēja viņa politisko pasaules uzskatu vairāk, nekā parasti tiek atzīts. 1440. gados, kad viņš kopā ar savu jaunāko brāli Radu tika turēts gūstā Osmaņu impērijā, viņš no pirmavotiem novēroja sultāna Murada II galma iekšējo darbību, kur tika audzināts arī nākamais Mehmeds II. Šī pieredze viņam deva gan stratēģiskas zināšanas, gan, kā liecina lielākā daļa vēstures avotu, atstāja dziļas rētas. Vai tas padarīja viņu īpaši nežēlīgu vai vienkārši spējīgu rīkoties nežēlīgi, ja nežēlība kalpoja kādam mērķim, joprojām ir patiesi strīdīgs jautājums zinātnieku vidū.
„Piespraušanas kampaņa”: terors kā stratēģija
Prakse, kas Vladam nesa viņa vislielāko sliktā slavu – Vlad Țepeș jeb “Pārdurējs” –, ir fiksēta vairākos laikmetīgajos avotos, sākot no Transilvānijas saksu tirgotājiem līdz pat osmaņu un bizantiešu hronistiem. Saksiešiem, kuru pilsētas Vlads izlaupīja, bija savi iemesli, lai pārspīlētu viņa zvērību apmērus. Tomēr vēsturnieki arvien biežāk šos darbus skata viduslaiku loģikas kontekstā: publisks, iespaidīgs ienaidnieku un noziedznieku sodīšana kā atturēšanas līdzeklis, suverenitātes demonstrēšana un vēstījums osmaņiem, ka Valahija nepadodas bez cīņas. Pēc mūsdienu standartiem tas, protams, ir šausminoši, taču 15. gadsimta brutālajā valsts vadības teātrī tam nav trūcis precedentu.
Pagrieziena punkts Eiropas vēsturē
Dokumentālā filma, balstoties uz vēsturiskiem faktiem, attēlo Vladu nevis vienkārši kā dīvainību, bet gan kā personu, kas atradās nozīmīgu spēku krustpunktā: cīņā par kristīgās Eiropas dienvidaustrumu robežas aizsardzību pret osmaņu ekspansiju. Viņa 1462. gada kampaņa, ieskaitot drosmīgo nakts uzbrukumu Tārgovistei, kurā viņš vadīja kavalērijas reidu dziļi Osmaņu nometnē, mēģinot nogalināt pašu Mehmedu II, liecināja par patiesu militāro atjautību. Tomēr tas nespēja glābt viņa troni. Tajā pašā gadā Mehmeds par Valahijas valdnieku iecēla Vlada brāli Radu, un Vlads vairāk nekā desmit gadus pavadīja ungāru gūstā, pirms 1476. gadā uz īsu brīdi atgriezās pie varas.
Kur skatīties
- Skatīties:
- Svētdiena, 29. novembris
- 22.00
- Papildu demonstrēšanas laikus skatiet pilnajā TV programmā.
Bieži uzdotie jautājumi: Vlads III un leģenda par Drakulu
J: Vai Vlads III bija tiešais iedvesmas avots Brama Stokera romānam „Drakula“?
A: Stokers vārdu aizguva no Viljama Vilkinsona 1820. gada apraksta par Valahiju, taču viņa piezīmes liecina, ka par vēsturisko Vladu III viņš zināja ļoti maz. Lielākā daļa pētnieku uzskata, ka romāns daudz vairāk balstījās uz folkloru un gotikas tradīcijām nekā uz reālo prinču.
J: Cik uzticami ir vēsturiskie avoti par Vladu?
A: Galvenajiem avotiem — vācu brošūrām, kas balstās uz Saksijas liecībām, osmaņu un bizantiešu hronikām, kā arī diplomātiskajai sarakstei — katram piemīt savas tendences. Vēsturnieki izturas pret tiem piesardzīgi un, ja iespējams, salīdzina tos savstarpēji, tāpēc liela daļa no Vlada stāsta joprojām ir strīdīga.